Kā dzīvnieki uztver pasauli

Kādu marta vakaru gandrīz pirms 60 gadiem Taftsa Universitātes pētnieks Rodžers Peins, strādādams laboratorijā, dzirdēja radioreportāžu par vali, kas izskalots tuvējā pludmalē. Lai arī vakars bija auksts un lietains, Peins tomēr nolēma aizbraukt līdz okeāna krastam. Ieradies viņš atklāja, ka dzīvnieka mirstīgās atliekas ir sakropļotas. Divi garāmgājēji bija izgriezuši vaļa sānos savus iniciāļus. Kāds bija nogriezis tā astes spuras, bet vēl cits – vai varbūt tas pats – iespraudis cigāra izsmēķi tā elpošanas atverē. Peins ilgi stāvēja lietū, raugoties uz vaļa līķi. Līdz šim viņš bija pētījis naktstauriņus, bet tagad nolēma pievērsties vaļveidīgajiem.

Ja neskaita šo, mirušo, Peins nekad mūžā nebija redzējis vali; viņš arī nezināja, kur šos dzīvniekus varētu vērot dabā. Pēc paziņas ieteikuma viņš devās uz Bermudām. Tur viņš sastapa inženieri, kurš savulaik, strādājot ASV kara flotē, ar piekrastes ūdeņos uzstādītu mikrofonu palīdzību bija sekojis padomju zemūdeņu manevriem. Klausoties ienaidnieka zemūdenēs, inženierim bija gadījies ierakstīt arī citas zemūdens skaņas. Vienu ierakstu viņš atskaņoja Peinam, kurš vēlāk atcerējās: “Tas, ko es dzirdēju, mani pilnīgi satrieca.”

Aizbraucot Peins paņēma līdzi ieraksta kopiju. Skaņas (inženieris bija noskaidrojis, ka tās ir kuprvaļu balsis) bija visdažādākās – no žēlabainām gaudām, kas atsauca atmiņā rituālā raga šofara pūtienu, līdz spalgiem saucieniem, kas līdzinājās sivēna kviecieniem. Peinam ieraksts likās hipnotizējoši aizraujošs, un viņš to noklausījās simtiem reižu. Kādā brīdī viņš atskārta, ka tam, ko viņš dzird, ir sava struktūra.

Ņemot talkā skaņas spektrogrāfu, Peins ieguva ieraksta balsu transkriptu, kas izskatījās kā kricelīgu ķeburu rindas. Šis uzdevums prasīja vairākus gadus, taču pamazām apstiprināja viņa aizdomas. Kuprvaļi savas gaudas, kviecienus un rukšķus vienmēr atkārtoja noteiktā secībā – A, B, C, D, E, izmantojot Peina apzīmējumus, bet nekad ne, piemēram, A, B, D, C, E. Pētījums, kurā Peins darīja zināmu savu atklājumu, 1971. gada vasarā tika publicēts žurnālā Science. “Kuprvaļi (Megaptera novaeangliae) citu pēc citas izdod skaistas un daudzveidīgas skaņas, kuru virkne ilgst 7–30 minūtes, un pēc tam ar iespaidīgu precizitāti tās atkārto tieši tajā pašā secībā,” rakstīja Peins. Viņš apgalvoja, ka ikvienu šo skaņu virkni var ar pilnām tiesībām uzskatīt par dziesmu.

Kamēr darbs pie pētījuma turpinājās, Peins vienojās par kuprvaļu dziesmu izdošanu LP skaņuplatē. Albums vairākas nedēļas noturējās Billboard 200 sarakstā un tika pārdots vairāk nekā 100 000 eksemplāros. Kā atzīmēja kāds komentētājs, tas ir īpaši iespaidīgs sasniegums “ierakstam, kurā nav ne mūziķu, ne dziesmu tekstu, ne dejai piemērotu ritmu un patiesībā jau pat ne dziedātāju (kuprvaļiem nav balss saišu; skaņas tie rada, grūžot gaisa strūklu caur “deguna dobumu”)”. Kuprvaļi iedvesmojuši daudzus sauszemes māksliniekus: Džūdija Kolinsa dažus viņu saucienus izmantojusi albumā “Vaļi un lakstīgalas” (“Whales and Nightingales”); Pīts Sīgers sarakstījis dziesmu “Pasaulē pēdējā vaļa dziesma” (“Song of the World’s Last Whale”), bet Ņujorkas Filharmonijas orķestris atskaņojis Alana Hovānisa skaņdarbu “Un Dievs radīja lielos jūras zvērus” (“And God Created Great Whales”).

1977. gadā, kad NASA palaida starpplanētu zondes Voyager 1 un 2, kuru uzdevums ir Saules sistēmas tālāko reģionu izpēte, kuprvaļu dziesmas devās tām līdzi kosmosā. Katru kosmisko aparātu aģentūra apgādāja ar zelta plati, ko jebkurš citplanētietis, pie kura tā nonāktu, varētu noklausīties ar šim nolūkam pievienotās atskaņotāja adatas palīdzību. Ierakstā iekļauti sveicieni 55 valodās (“Sveiciens no planētas Zeme bērniem!”) un viena no Peina vaļu dziesmām.

Kad abi Voyager devās ceļā, neviens nezināja, ko kuprvaļi ar savām dziesmām mēģina pateikt (un vai vispār mēģina). Šodien kosmiskās zondes atrodas miljardiem kilometru no Zemes, un neviens to vēl joprojām nav uzzinājis. Taču cilvēki turpina cerēt.