Mana deja – tā nav beigusies

1992. gadā žurnāliste, baleta un teātra kritiķe un laikraksta Süddeutsche Zeitung redaktore Eva Elizabete Fišere devās līdzi Vupertāles dejas teātrim uz viesizrādi Venēcijā, lai uzņemtu visai garu televīzijas pārraidi par horeogrāfi Pīnu Baušu (1940–2009) un viņas radošo darbu. Operteātrī La Fenice par godu tā 200 gadu jubilejai tika uzvests Baušas darbs “Viktors”, un uz opernama balkona Fišere ar viņu sarunājās aptuveni stundu. Sarunas fragmenti iekļauti Evas Elizabetes Fišeres un Frīdera Kēzmaņa filmā “Mana deja – tā nav beigusies…”.

Kam tu pievērs uzmanību, kad skaties uz dejotāju? Ko tu vēlies dejotājā redzēt?

Mhm. Grūts jautājums. (Smejas.) Nezinu, vai to var izteikt vārdos. Pavisam loģiski, ka vēlos, lai dejotāji, ar kuriem sastrādājos, pēc iespējas labi pārvaldītu savu arodu, proti, savas prasmes, savu tehniku – lai viņi būtu pietiekami labi. Tas vienmēr ir vēlams. Tomēr pats par sevi tas vēl neko nenozīmē. Taču man ir ļoti grūti aprakstīt, kas tas ir, tas cilvēks, tā sajūta, kādēļ viņš… To arī cilvēks pats nemaz nespēj pateikt. Protams ir atšķirība, vai ar kādu jau sadarbojos un kaut kas no tā rodas – dažreiz ātri, dažreiz lēni – vai kādu vēl tikai meklēju. Proti, ja es tagad meklētu jaunu dejotāju, viss būtu citādi nekā tad, ja mēs jau būtu nolēmuši mēģināt sadarboties.

Kā tas notiek, tu parasti pamani cilvēkus, ko vēlies uzņemt savā trupā? Tu teici, ka meklē cilvēkus. Pēc kādiem kritērijiem tu viņus izvēlies?

Pēc kādiem kritērijiem... Tā kā man nav daudz laika, es parasti rīkoju dejotāju atlasi. Manuprāt, ļoti svarīgi ir redzēt cilvēku pavisam parastā nodarbībā. Sākumā vienmēr ir parasts, klasisks treniņš. Tad lielākoties seko mazi fragmenti no dažādām izrādēm vai tiek izstrādāts kāds “Le Sacre du printemps” motīvs. Un te gan es ļoti skaidri zinu, ko vēlos redzēt, man ar laiku uzkrājusies zināma pieredze. Šajā stadijā redzams ļoti, ļoti daudz. Un, kad man radusies sajūta, ka kaut kas izkristalizējies, tad, protams, ir ļoti jauki, ja izdodas šo dejotāju vēlreiz satikt. Jo galu galā es viņu tomēr vēlos redzēt visas trupas kontekstā. Tas arī ir ļoti svarīgi, sajust visus kopā. Tas taču nav nemaz tik vienkārši; un tad vēl viss mūsu plašais repertuārs, visas daudzās lietas, ko darām. Reizēm izšķiroša ir ķermeņa valoda, reizēm raksturs, reizēm tehnika. Tādēļ atrast kādu ir ļoti grūti. Tas nav nemaz tik viegli.

Runājot par kritērijiem, pēc kuriem dejotāji tiek atlasīti vai kuri viņiem jāizpilda, – kā tu pārliecinies, ka viņi spēs sevi pierādīt? Tā, galu galā, ir vēl viena atšķirība. Daži atlasē izskatās ļoti labi, bet ikdienas darbā parādās pavisam citā gaismā.

Labākajā gadījumā var cerēt vai nojaust, kā viss varētu turpināties. Un dažreiz var kaut ko sajust – ko tādu, par ko nenojauš arī paši cilvēki, – un pieņemt, ka tas tur varētu būt. Un bieži vien tas ir ilgs ceļš. Daži spēj atvērties pavisam ātri, bet citi tikai vēl sāk paši sevi atklāt. Visbrīnišķīgāk ir tad, ja rodas mijiedarbība, kur abi... Proti, man ir garlaicīgi, ja es nevaru mācīties. Man tas ir ārkārtīgi svarīgi. Es atkal un atkal saprotu, ka tas, kas ir citiem – katram individuāli un visiem kopā –, ka patiesībā tas piemīt arī man. Proti, vienmēr var atklāt ko jaunu ne vien citos, bet arī pati sevī. Un, ja es jau zinu, kā viss būs, tad man ir ļoti garlaicīgi. Bet visskaistākās lietas taču ir paslēptas, tur ir milzu kautrība. Nav jau tā, ka pēkšņi būtu iespējams vienkārši darīt visu. Ikreiz ir kas pavisam smalks, pavisam piesardzīgs, pārvarēšana. Un tam ir liela nozīme, un vajag neticami daudz abpusējas uzticēšanās un gatavības, lai viens ar otru izmēģinātu dažādas lietas.

Bežārs reiz teicis, ka horeogrāfija līdzinās mīlas aktam. Vai arī tev tā šķiet, tīri no intimitātes viedokļa?

To ir ļoti grūti pateikt. Varbūt tas atkarīgs no veida, kādā ar horeogrāfiju nodarbojas. Redzi, man šķiet, ka cilvēks, kurš sastop kādu citu, kopā ar viņu izpilda kustības un izstrādā motīvus, noteikti strādā pavisam citādi nekā es. Un tam vajadzīga ļoti liela uzticēšanās, horeogrāfam tas ir grūti. Ja, kaut ko mēģinot izdarīt, kaut kas nav, kā nākas, to jau arī var noprast. Taču tādās reizēs jāmēģina tālāk, lai tam beigās atkal atmestu ar roku, – jāmēģina gluži vienkārši tādēļ, lai kaut ko kaut kā iekustinātu. Un, ja pretī atrodas neīstais cilvēks, proti, kāds, kurš šo kustību bremzē, tad, domāju, horeogrāfam tas sagādā zināmas grūtības – un šajā ziņā es to labi saprotu. No manis tas arī prasa ļoti lielu uzticēšanos. Zini, man ir tik grūti saviem dejotājiem kaut ko izstāstīt. Ar laiku viņi jau sapratuši, ka nespēju teikt lielus vārdus, bet kādu laiku tas bija visai sarežģīti. Proti, ja man pēkšņi jāpastāsta par kaut ko lielisku, ko mēs darām, tad vienmēr jūtu, ka man nekas neiznāk. Jo tie vārdi ir tik lieli. Tādēļ es nesaku neko. Vai saku pavisam maz. Un savādā kārtā daudzi to tāpat saprot, proti, var nojaust, ka visiem kļuvis skaidrs: tas bija kaut kas pavisam maziņš, bet ļoti skaists. Bet to tad vairs neviens ar vārdiem neaiztiek, tas tiek atstāts mierā.