Kā svinēt Luteru?

Kad svētku organizatoru komanda Vācijā sanāca kopā, lai sāktu ģenerēt idejas par reformācijas 500. gadadienas svinībām, uzdevums ātri vien sāka izskatīties neapskaužams. Kā to vispār svinēt? Ar kādiem uzsvariem? Un kādā tematikā? Šodien no visiem Vācijas iedzīvotājiem kāda piektā daļa taču ir imigranti vai pirmās paaudzes vācieši, kuriem Luters labākajā gadījumā ir kas līdzīgs Mocarta sejai uz suvenīru šokolādes bumbiņām – pusnopietna piezīme uz tālumā dziestošās Vakareiropas lappuses malas. Nav arī tik acīmredzams, kā pasludinātās inkluzivitātes un visādu veidu draudzības, pieņemšanas un dažādības slavinājuma kontekstā svinēt ko tik radikāli šķeltniecisku kā Lutera revolūcija. Galu galā, Luters ne tikai atstāja grūti norijamu kamolu katoļticīgajās rīklēs, bet bija nopietni norūpējies par islāmticīgo apkarošanu, bet islāmticīgie šodien veido vairumu no jau piesauktās jaunvāciešu piektdaļas. Arī nacionālisma dzemdināšana un vietējās valodas glorifikācija modernajā multikulturālismā vairs neizklausās diez ko pievilcīgi. Tad varbūt prātīgāk būtu svinēt teoloģiskās uzvaras? Tādā kā garīgi meditatīvā noskaņā, kas gan pašam Luteram nebija visai raksturīga?

Tomēr arī tas vācu organizatoriem nelikās pieņemami. Runāt par teoloģiskiem smalkumiem tādā reliģisko un postreliģisko sajūtu mikslī kā mūsdienu Eiropa būtu tas pats, kas Daniēlam pašam līst iekšā lauvu bedrē. Turklāt gan Lutera laikā, gan arī mūsdienās teoloģiskas nianses liekas intriģējošas un saprotamas tikai šauram, akadēmiski izglītotam teologu mazākumam. Visus pārējos ticīgos, neticīgos, mazticīgos, visticīgos no ticību un pārliecību spektra galvenokārt ir interesējusi politika. Varbūt vēl sports un aristokrātijas izklaides (ko mūsdienās iemieso dažādu līmeņu un svarīguma “slavenības”), ko gan arī jau drīzāk var pieskaitīt pie politikas jomas.

Lai nu kā, reformācijas svinību režisori arvien vairāk nosliecās par labu sabiedriski aktīvam svinību veidam. Luteram taču mēdz piedēvēt daudz sociālpolitisku jaunievedumu. Viens no pazīstamākajiem ir Maksa Vēbera apgalvojums, ka reformācija pavēra ceļu kapitālisma attīstībai. Tiesa gan, viduslaiku vēsturnieki apgalvo, ka kapitālisms katoliskajās dienvidu zemēs pastāvējis jau pirms Lutera dzimšanas un arī uz ziemeļiem to aiznesuši galvenokārt katoļu tirgotāji. Tad jau drīzāk varētu runāt par mūsdienu nācijvalstīm kā protestantu reformas košāko supernovu. Jautājums “Ko Luters deva mūsu valstij?” varbūt nav tas intelektuāli ietilpīgākais, toties tas ir viegli saprotams un uzrunā plašas tautas masas.

Svinēt Luteru nacionālās noskaņās, protams, ir pilnīgi pamatoti. Viens no luterisko reformu smagākajiem triecieniem tik tiešām bija mērķēts pa katoliskās pasaules politisko kārtību. Tradicionāli kristietība valsts pārvaldi bija iztēlojusies kā pārnacionālu impēriju – ideālu valsti, kur gluži kā pirms Bābeles torņa krišanas visi runā vienā valodā (latīņu) un lūdz Dievu saskaņā ar vienu rituālu kārtību (Romas misāli), pakļaujoties vienai laicīgajai (imperatoram) un vienai garīgajai varai (Romas pāvestam). Tāds bija Konstantīna impēriskās kristietības ietvarā dzimušais sapnis; lai arī metafiziskā debesu kārtība uz zemes gaidāma vien pēc apokalipses iestāšanās, laicīgā vara par to var sniegt zināmu priekšstatu, gandrīz vai tādu kā treileri pirms gaidāmā blokbastera. Atblāzmas no šī sapņa vēl joprojām var notvert katoliskajā baznīcā, kad tā ar bērnišķīgu naivumu turas pie oficiālās latīņu valodas un pieliek īstas Sīzifa pūles, lai noturētu visus katoļticīgos visās pasaules vietās pie vienas rituālās un dogmatiskās kārtības. Vēl uzskatāmāk to mēģina īstenot pareizticība, kas nacionālu baznīcu vienmēr ir stingri nosodījusi, pasludinot to par ķecerību. Piemēram, jauntapusī Ukrainas, Igaunijas un arī tradicionālā Krievijas baznīca ir to vidū, kurām pareizticīgo teologi bieži pārmetuši nacionālismu.

Taču reformācijas mainītajā pasaules daļā ideja par vienotu, globālu debesu pilsētas atspulgu neizklausās pat īsti saprotami. Reālistiski domājot, vieglāk tomēr būtu pagaidīt līdz apokalipsei nekā mēģināt ieviest debesu valstību uz zemes saviem spēkiem. Bez šaubām, tā sāka šķist arī Luteram, kurš uzskatīja, ka zemes lietu pārvaldīšanu droši var atdot vietējai laicīgajai varai. Tikpat drošs viņš bija par to, ka vietējā vara par šādu pavērsienu noteikti būs tikai pateicīga. Gadsimtiem senos baznīcas centienus atspoguļot dievišķās patiesības politikā Luters aizstāja ar vietēja mēroga pašnoteikšanos.

Senbaznīcā izlolotā politiskās vienotības ideja gan arī Lutera laikā jau izklausījās diezgan naivi. Intrigu, korupcijas, dažādu peripetiju un sliktās pārvaldības dēļ ilūziju par Svētās Romas impēriju formāli vēl uzturēt varēja, taču tā bija jau gaužām vāja. Tomēr protestantisms, sasvītrojot Eiropu nacionālos kvadrantos, pārvilka svītru arī jebkādām, kaut vai naivākajām vienotas impērijas izredzēm nākotnē. No nacionālas valsts perspektīvas tas, protams, vērtējams tikai pozitīvi. Un tātad – svinami! Tieši šādā nacionālromantisma griezumā ieturēta, piemēram, reformas svinību izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Luters tur attēlots kā tautas iedvesmotājs savai valodai, savai baznīcai un savai valstij.

Tikmēr reformācijas svētku organizatori Vācijā tik vienkārši nevarēja tikt cauri. Pret nacionālromantiskajām idejām saprotamu iemeslu dēļ tur izturas visai piesardzīgi. Lai gan Hitlera Trešais reihs ir neslēpta atsauce uz katolisko Svētās Romas impērijas ideju, kuras pirmo inkarnāciju Luters savā ziņā palīdzēja novājināt, tomēr Hitlers vācu reformatorā saskatīja sev tuvu kompanjonu. Otrajā pasaules karā Vācijā pat izplatīja plakātus, kuros Hitlers un Luters bija atainoti kā divi svarīgākie reformatori, kas ved vācu tautu cīņā par labāku pasauli. Necik daudz izdomas gan šajos plakātos nav, taču šādas tādas sakritības publiku neatstāj vienaldzīgu. Abi vēstures personāži sevi redzēja kā providences izraudzītus aktierus uz eshatoloģiskās pasaules drāmas skatuves. Abi aiz sevis atstāja bieži vien asiņainā ceļā lauztas iekārtas. Abiem bija raksturīga emocionālā bipolaritāte, vienā cilvēkā šķietami iemiesojot divas līdz pašām dzīlēm pretrunīgas personības šķautnes – laipno, iejūtīgo, pret bērniem un suņiem mīlīgo un reizē arī apmāto, naida pārņemto, histērisko, gandrīz vai nelīdzsvaroto. Abiem metafiziskie mērķi bija svarīgāki par cilvēku ciešanām. Un abiem bija raksturīga vienkārši apbrīnojama apsēstība ar ebrejiem, kas spēja šokēt pat tuvākos līdzgaitniekus.

Šādi salīdzinājumi gan parasti draud pārvērsties banalitātēs. Turklāt interneta laikmetā, kas seko Godvina postulātam (ikviena diskusija, ja vien turpināsies pietiekami ilgi, novedīs līdz Hitlera piesaukšanai), kāda izteikuma vai rīcības pielīdzināšana nacismam ātri kļūst bezgaumīga. Arī abu vēsturisko personāžu vēsturiskās piemiņas trajektorijas ir tik absolūti pretējas, ka norādīt uz līdzībām šķiet nejēdzīgi. Tomēr, Lutera svētkiem tuvojoties, svinētāju un organizētāju komitejai uzkrita jauna sabiedrisko attiecību nelaime: no evaņģēliskās baznīcas aizvien biežāk nācās publiski mazgāt nost hitlerisko asociāciju dubļus.

Reizēm šie metieni nākuši no negaidītas, pat nedaudz komiskas puses. 2015. gadā rotaļlietu kompānija Playmobil palaida apritē Lutera spēļu figūriņu – mazu plastmasas cilvēciņu, kurš vienā rokā tur spalvu, bet otrā – Bībeli. Uzraksts Bībeles kubiciņa kreisajā pusē vēstīja: “Vecā Derība. Beigas”, bet labajā – “Jaunā Derība. Tulkojis Mārtiņš Luters.” Tā bija norāde uz Lutera ieguldījumu Bībeles tulkošanā, kas bija patiešām nozīmīgs, turklāt politiski visnotaļ nevainīgs pasākums. Vairākas tūrisma kompānijas sāka šo plastmasas nieciņu par dažiem eiro tirgot savās mājaslapās, reklamējot reformācijas gadadienas pasākumus. Savukārt Vācijas Evaņģēliskā baznīca pasūtīja plastmasas Luteru izgatavot cilvēka augumā, lai varētu to vadāt līdzi pa pilsētu svētkiem.

Te tad arī sākās problēmas. Vācu jūdaisti iesniedza sūdzības: neesot korekti pasvītrot, ka Luters Vecajai Derībai būtu pielicis punktu. Galu galā, jūdaisti nekādai citai derībai, izņemot veco, nemaz netic. Un Lutera tulkošanas darbs, protams, ir kaut kas literāri nozīmīgs, tomēr to nevar uzskatīt par jaunu vārdu teoloģijā. Pats par sevi saprotams, ka jūdaistiem šāda figūriņa likās aizvainojoša. Kā jau to varēja gaidīt, drīz vien diskusijā uzvirmoja vārds “antisemītisms” – termins, kurš Luteram pēdējos gados mēdz aizvien biežāk izlēkt priekšā kā tāda altārzēna mirāža izvirtušam katoļu priesterim, atgādinot par viņa grēka darbiem no citādi visnotaļ cienījamas pagātnes.

Protams, samērā nevainīgais teksts uz plastmasas spēļmantiņas nekad nebūtu izraisījis tādu emociju orkānu un pārmetumu vētru, ja nebūtu dažu citu tekstu – daudz plašāku, daudz izvērstāku un daudz tiešāku. Runa ir par tiem Lutera naidpilnajiem tekstiem, kuros atklāti aicināts iznīcināt ebrejus. Ievērojamais kristietības vēsturnieks Pjērs Olivjē Lešo pat tieši Luteram uzveļ vainu par mūslaiku antisemītisma radīšanu.

“Es sniegšu jums atklātu padomu,”

raksta Luters savā brieduma gadu darbā “Par jūdiem un viņu meliem” (1543),

“vispirms pielaidiet uguni viņu sinagogām un skolām. Aprociet un apklājiet dubļiem visu, kas nav nodedzināms .. . Tas ir jādara mūsu Kunga un kristietības dēļ, lai Dievs varētu redzēt, ka mēs esam kristieši…”

Nav jābūt speciālistam no pasākumu rīkošanas aģentūras, lai saprastu: šis nebūs labākais svinību temats reformācijas gadadienas ballītei.

Jautājumi par Lutera rakstu nevēlamo daļu aktualizējās samērā nesen. 1883. gada reformācijas jubilejā ebreju intelektuāļi piedalījās svinībās, atzīmējot Lutera izcīnīto reliģijas brīvību. Pati par sevi Lutera atnestā reliģijas brīvība gan drīzāk uzskatāma par vienu no reformācijas mītiem: luterāņu teritorijās Vācijā un Skandināvijā reliģiskā brīvība tikai saruka, ņemot vērā, ka baznīcas apmeklējums tika padarīts par obligātu pienākumu, par kura neievērošanu varēja sodīt ar lieliem naudas sodiem. Protestantisms iznīdēja arī varas dalīšanu: kur līdz tam blakus bija pastāvējusi Romas un vietējo vietvalžu vara, turot viena otru zināmā spriedzē un kontrolē, tagad vietvalži attapās, ka ir vienīgie varas turētāji. Šī jaunā situācija bieži noveda pie diezgan asiņainām varas izlaidībām. Taču būtību tas nemaina: līdz pat Otrajam pasaules karam ebreji Luteru atzina par varoni.

Lutera antisemītisko tekstu izcelšana dienas kārtībā lielā apjomā notika nacistiskajā Vācijā: viņa tekstiem vajadzēja pierādīt vācu tautas spēju dzemdināt vēsturiskus reformatorus ar antisemītiskām idejām. Proti, Luters kā tāds Jānis Kristītājs, kurš, aicinot dedzināt sinagogas un iznīcināt ebrejus, bija pieteicis Mesijas atnākšanu Hitlera personā. Pēc kara šos tekstus, kā jau viegli noprast, lasīja jau pavisam citā tonalitātē. Un viens no reformas svētku komitejas uzdevumiem bija saprast, ko ar tiem vispār darīt.

Tradicionāli Lutera antisemītiskos tekstus ierasts vai nu nepieminēt kā tumšu ģimenes noslēpumu, vai arī atrunāt, ka tie jāsaprot atbilstoši laikam, kad tika sarakstīti. Tomēr, lai gan antisemītiskas iezīmes nelaimīgā kārtā bija ieaustas jau pašā kristietības faktūrā, turpinot virmot cauri agrākiem un vēlākiem viduslaikiem, 15. gadsimtā sāka iezīmēties jauna tendence, vēršanos pret ebrejiem mēģinot intelektualizēt un teorētiski pamatot. Šādas konceptualizētā antisemītisma vēsmas var sajust gan Lutera kādreizējā drauga un vēlākā kritiķa Erasma, gan arī Voltēra darbos. Taču aizdomu un riebuma intensitāte viņu gadījumā krietni atšķīrās no Lutera pārdzīvotās, nemaz nerunājot par piedāvātajiem risinājumiem.

Ebreji neapšaubāmi bija marginalizēta sabiedrības kopiena, tomēr viduslaikos liela ebreju daļa bija piedzīvojusi milzīgu finansiālo uzplaukumu, galvenokārt pateicoties licencei darboties kreditēšanas sfērā, kas kristiešiem bija liegta. Šī iemesla dēļ ebreji bija iejaukti arī indulgenču tirdzniecībā, kas tik ļoti satrauca Luteru. Viens no brēcošiem gadījumiem saistījās ar Magdeburgas bīskapu Albrehtu, kurš vēlējās sev piepirkt klāt arī Maincas bīskapiju. Naudu Albrehts aizņēmās no ebreju Fugeru ģimenes bankas. Lai parādu atdotu, pusi no indulgenču peļņas Albrehts novirzīja Romas Svētā Pētera katedrāles celtniecībai – vismaz tā tika stāstīts ticīgajiem pircējiem. Bet otru pusi Albrehts slepus atdeva Fugeriem – parāda un procentu summas segšanai. Šādas shēmas, protams, neuzticību pret ebrejiem tikai palielināja.

Luters ne tuvu nebija vienīgais teologs, kuru vēlajos viduslaikos nodarbināja tā saucamais ebreju jautājums. Tomēr laikmeta tendence bija mēģināt jūdus pārliecināt par nepieciešamību kristīties, atteikuma gadījumā ierobežojot to tiesības. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā ebreji visvairāk tika apspiesti teritorijās, kas atradās ne tikai pāvesta garīgajā, bet arī politiskajā pakļautībā. Priekšstatu par to var sniegt, piemēram, slavenais gadījums ar ebreju zēnu Edgardo Mortaru no Romas geto. Tur tirgotāju ģimenē par kalponi bija pieņemta pusaugu kristiešu meitene. Kamēr neviena nebija mājās, meitene bija vai nu spēlējoties, vai jokojoties uzšļakstījusi zīdainim ūdeni no netīrā ūdens bļodas, pateikdama vārdus: “Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā!” Pēc katoļu baznīcas kanoniem tas nozīmēja, ka bērns tagad ir kristīts baznīcas loceklis. Un tas savukārt kalpoja par iemeslu pāvesta pārstāvjiem izņemt bērnu no ģimenes: likums aizliedza kristiešiem augt ebreju vidū. Mazais Edgardo drīz vien kļuva par tādu kā vietējo slavenību un tika ievietots katoļu internātskolā. Savā ģimenē viņš tā arī neatgriezās, galu galā kļuva par priesteri un aizvadīja visnotaļ komfortablu dzīvi Vatikānā. Tomēr šis gadījums izraisīja milzīgu ažiotāžu, kurā iesaistījās ebreju kopiena, bet zēna ģimene izcīnīja vizīti pie paša pāvesta. Tas liek domāt, ka, lai arī ebreji nešaubīgi bija tiesiski apspiesta sabiedrības grupa, tomēr tai bija zināmas brīvības un protesta iespējas. Aicinājumi uz ebreju pilnīgu izraidīšanu un sinagogu dedzināšanu, ko piedāvāja Luters, izklausījās radikāli arī vēlīno viduslaiku Eiropas kontekstā. Visskaidrāk to apliecina Lutera sekotāji, daudziem no kuriem šī viņa uzskatu daļa vienkārši nešķita pieņemama.

Lutera cilvēciņus Playmobil no pārdošanas izņēma, un gigantisko plastmasas figūru ar pabeigto Veco Derību tā arī nekur neaizveda. Taču reformācijas svinību komanda tādēļ vien svētkus atcelt nevarēja. Protams, slēpties skapī nekad nav labākā izvēle, un pilnībā ignorēt Lutera antisemītisko mantojumu nevar. Taču arī saukt Luteru par antisemītu nav prātīgi. Jāņem tomēr vērā, ka antisemītisms, kā mēs to saprotam mūsdienās, ir krietni vēlāka laika – 19. gadsimta – koncepts. Luters savā ebreju retorikā gan bija kaismīgāks nekā citi, taču arī citās dzīves jomās ar mērenību neizcēlās. Reformācijas pētniece profesore Emilija Fišere-Greja Lutera rakstības stilu raksturojusi šādi: “Kļūt ļoti, ļoti dusmīgam un tad vienkārši laist visu uz āru.” Tāds nu cilvēks Luters bija – dramatisks.

Un taisnība tiem, kas norāda, ka Lutera pretebreju retorikai ir spēcīga sava laikmeta pieskaņa. Lutera laikā ebreju vainošana pie visām dzīves nelaimēm, sākot ar triviāli sadzīviskām līdz globāli politiskām, nebija nekas neparasts. Laiku pa laikam uzjundīja baumas par kādu rituālo slepkavību vai ebreju izsūktām asinīm no kristiešu bērniem. Tāpat īpaši bīstami likās ebreju ārsti: runāja, ka viņi speciāli indējot nost kristiešus, par ko nekavējās atgādināt arī Luters. Galu galā, bēdīgi slavenā cūka, kas iekalta Vitenbergas baznīcas cilnī un ataino ebrejus, kuri barojas no viņas pupiem, tur tika izvietota krietni pirms Lutera. Savā 125 lappuses garajā darbā “Par Neizrunājamo vārdu un Kristus dzimumu” (Vom Schem Hamphoras und vom Geschlecht Christi), ko Luters sarakstīja 1543. gadā, viņš šo cūku izmanto kā piemēru. Ne tikai ebreji perversā veidā mīcās ap cūku, bet rabīns vēl ir pacēlis vienu tās kāju un skatās cūkai taisni dibenā. Kā skaidro Luters – “jo tieši no turienes iznāk visas jūdu gudrības”.

Luters, līdzīgi Mocartam un vēl dažam labam košam vēstures personāžam, cienīja skatoloģiskas norādes. Viņš ne tikai mēdza reģistrēt pats savu vēdera izejas grafiku, bet arī izmantoja to kā bagātīgu metaforu, kas piešķīra košumu viņa tekstiem. “Velns atkal un atkal turpina izkārnīties – tā ir īsta relikvija jūdiem un tiem, kas grib par tādiem būt, ko viņi skūpsta, ēd, dzer un pielūdz,” viņš raksta kādā ebrejiem veltītā bukletā. Lutera aizraušanās ar kaku humoru krietni vien apgrūtināja Lutera svinēšanu kā pirmo masu mediju zvaigzni.

Galu galā, Lutera reformācija bija veiksmīga ne jau teoloģisko jaunievedumu vai kādu negaidītu ideju dēļ. Pāvesta varu baznīcā kritizēja jau kopš viņa krēsla ieviešanas. Austrumu baznīca jau pirms pārsimt gadiem bija galīgi atvadījusies no pāvestības idejas, kamēr Rietumos liela enerģija bieži tika veltīta tam, lai noskaidrotu, kurš no vairākiem pāvestiem ir īstais un vai kāds no viņiem vispār tāds ir. Veidu, kā tika tirgotas indulgences, nosodīja virkne katoļu teologu. Arī tautai tās sāka apnikt: indulgenču tirdzniecības rādītāji Lutera laikā bija sākuši kristies. Tēma par Dieva žēlastību un ticību kā vienīgo pestīšanas pamatu iezīmējās daudzos viduslaiku mistiķu darbos (kurus Luteram mūka periodā lasīt bija ieteicis viņa garīgais tēvs, tomēr Luters tos ātri vien bija atmetis kā tukšas blēņas). Par politiskās un pāvesta varas problēmām iepriekšējā simtgadē bija sarakstīti vairāki katoļu teoloģijā nozīmīgi politiskie traktāti, piemēram, dominikāņu filozofa Jāņa no Parīzes ietekmīgais un pretrunīgais darbs De potestate regia et papali. Galu galā, pat Bībeles teksti bija daudzviet tulkoti vietējās valodās: arī Latvijā saglabājušies Jaunās Derības pirmsreformācijas tulkojumi, kurus katoļu mācītāji izmantoja draudzes izglītošanā.

Liekas, Lutera reformācijas veiksme slēpās ne tik daudz viņa tekstu saturā, cik to formā. Veids un ātrums, kādā šie teksti pārņēma lielas cilvēku masas neticami plašā ģeogrāfiskajā areālā, līdzinās gandrīz Facebook efektam vai Twitter revolūcijai. Turklāt Lutera teksti ir līdzīgi sociālo tīklu ierakstiem vēl kādā zīmīgā veidā: gluži kā labs blogeris vai reklāmists viņš saprata, ka vislabāk tauta lasīs tos ierakstus, kuriem klāt būs smieklīgas vai provokatīvas bildītes. Uzskatāmākais piemērs šim paņēmienam ir 1545. gadā nodrukātais teksts “Pret Romas pāvestību – velna institūciju”.

Teksts ir košs. Luters apraksta toreizējo pāvestu Pāvilu III kā transvestītu – “nevainīgo jaunavu, pāvestienes kundzi, svēto Paulīni”. Lutera tekstā transseksuālais pāvests vēršas pie Sātana, apsolot pieņemt visas dāvanas un bagātības apmaiņā pret Sātana dibena laizīšanu. Netrūkst arī Luteram tik tuvā skatoloģiskā humora: vienošanās starp Sātanu un Romas bīskapu tiek apzīmogota ar pāvesta pirdienu.

Taču pa īstam dzīvelīgušo tekstu padarīja 10 grafikas, kuras bija iecerētas kā krāsojamās grāmatiņas pieaugušajiem: Lutera lasītāji varēja izkrāsot, piemēram, ainu, kurā velns no dibena dzemdē pāvestu un kardinālus vai kails pāvests vārtās velnu orģijās. Šie attēli tika patērēti krietni plašākos daudzumos nekā tos pavadošie teksti. Taču, saprotams, uz reformācijas 500. gadadienu tie draudzīgo gaisotni varētu tikai pabojāt.

Galu galā vācu reformācijas svinētāji izlēma Luteru svinēt kā personību, kurš daudz ko mainījis. Viena no svinību galvenajām aktivitātēm bija busiņš ar Lutera seju uz sāniem, kurš braukāja pa Eiropu un vaicāja cilvēkiem: “Ko jūs gribētu reformēt šodien?” Interesanti, protams, iztēloties, ko pats Luters būtu uz šādu jautājumu atbildējis. Un kādā formā… Varbūt viņš teiktu:

– Sevi pašu.

Luters, protams, daudz nodarbojās ar sava laika sociālajiem un politiskajiem jautājumiem, taču tie viņu diez ko nemocīja. Lutera eksistenciālās mokas drīzāk saistījās ar neticību, ka viņš spēj mainīt pats sevi. Līdzīgi kā mūsdienās, tā laika sabiedrība bija pārņemta ar vajadzību uzlaboties līdz bezgalībai, lai spētu nodzīvot ilgāk, vēlams – bezgalīgi, un lai attālinātu apokalipses jātnieku vai kādas klimata katastrofas izraisītu pasaules galu. Moderno kouču, fitnesa treneru, globālās sasilšanas ekspertu un TedX guru vietā cilvēki vērsās pie tūkstošiem svēto skulptūru, kas solīja apmierināt jebkuru dzīves vajadzību – no veiksmes biznesā līdz neauglības novēršanai un panākumiem karjerā. Bet ziedojumu vietā slimiem bērniem vai bēgļiem Sīrijā Lutera laikabiedri maksāja naudu indulgencēs, kas ļāva viņiem kaut nedaudz attīrīt sirdsapziņu. Tomēr, gluži kā mūsdienās, ar to nekad nebija gana. Lai ko arī viņi darītu, pasaule joprojām turpināja iet uz galu. Un tas Luteru darīja traku.

Viņa svarīgākās idejas, kā ar šo trauksmi cīnīties, bija svaigas un mierpilnas. Kristietis ir brīvs cilvēks, viņš rakstīja vienā no saviem pirmajiem tekstiem, “Par kristieša brīvību”(1520), vēl bez kādām neķītrām bildītēm un kakājošiem pāvestiem. Kristietis ir brīvs no visām varām – rakstīja Luters –, no baznīcas, valsts, sabiedrības. Brīva cilvēka dzīves jēga nav pirkšanā vai pārdošanā, vai tirgošanās notiktu ar indulgencēm, precēm vai sava mūža stundām. Tāda cilvēka dzīves jēgu Luters saskatīja metafiziskajā pirmsākumā. Tikai Rakstos. Tikai tekstā. Tikai pilnīgā ticībā, paļāvībā uz esības glābjošo burvību. Iekšējā pārvērtībā. Un vai gan varētu būt skaistāka reformācija, ko svinēt? Pat ja ne vienmēr svinētājs to būtu piedzīvojis pats.